Senatnē sievietes mati vienmēr bija sapīti bizē. Mati esot vieta, kur tiek uzkrāta sievietes enerģija.
Sieviete kļūst skaistāka, ja ir tuvāk savai pašas līdzsvarotībai un harmonijai, ar pozitīvu noskaņojumu un pozitīvu attieksmi pret pasauli. Vairāk iepazīstot sevi un pieņemot savas emocijas un savu ķermeni, sieviete spēj vairāk iemīlēt pati sevi.
Ģimenes atbalsta studijas nosaukums ir BIZE, jo katra ģimene kļūst stiprāka, ja tajā ir vairāk kā divi cilvēki, kas turas kopā... katrai sievietei vienlaikus var būt vairākas lomas - sieviete, sieva, māmiņa, vecmāmiņa... un viņa kā bizē var savīt visu to tieši sev nepieciešamo, kas viņu dara laimīgu...
Es pati esmu brīva un stabila sevī, sevi pieņēmusi un mīloša. Mana laime ir manī pašā. Tāpēc spēju dalīties mīlestībā un atbalstīt citus.
Esmu dūla - palīdzu sagatavoties dzemdībām topošajai māmiņai un viņas atbalsta personai. Dzemdībās, esot blakus un dažādi palīdzot, atbalstu sievieti vai abus vecākus.
Palīdzu ģimenēm pēcdzemdību laikā, sniedzot praktisku, emocionālu un informatīvu atbalstu - konsultēju vecākus un auklēju mazuļus.
Emocionāli un informatīvi atbalstu māmiņas kopā ar mazuļiem no dzimšanas, konsultēju arī krūts barošanā.
Individuālajās nodarbībās manā studijā veicinu mazuļu daudzpusīgu un harmonisku attīstību, attīstot arī runu, radošumu un koncentrēšanās spējas.
Piedāvāju rebozo masāžu un Baha ziedu piemērošanas konsultāciju.
Tāda ir mana BIZE. Varbūt arī Tev tā simpatizē.
Palīdzu ģimenēm pēcdzemdību laikā, sniedzot praktisku, emocionālu un informatīvu atbalstu - konsultēju vecākus un auklēju mazuļus.
Emocionāli un informatīvi atbalstu māmiņas kopā ar mazuļiem no dzimšanas, konsultēju arī krūts barošanā.
Individuālajās nodarbībās manā studijā veicinu mazuļu daudzpusīgu un harmonisku attīstību, attīstot arī runu, radošumu un koncentrēšanās spējas.
Piedāvāju rebozo masāžu un Baha ziedu piemērošanas konsultāciju.
Tāda ir mana BIZE. Varbūt arī Tev tā simpatizē.
Attēls - Suchitra Bhosle glezna "Red Braid"
PATEICOS Zanei par privātajām ģimenes fotogrāfijām.
PATEICOS manām meitām par palīdzību un atbalstu vienmēr un visur.
PATEICOS Aivim (Liepājas SUP skola) par manu fotogrāfiju.
PATEICOS visiem tiem uzņēmējiem, sadarbības partneriem, paziņām un draugiem, kuri mani atbalsta.
ĪPAŠA PATEICĪBA uzņēmumam OSS Networks par mājaslapas radīšanu un tehnisko nodrošinājumu.
– tās ir liepājnieka un dzejnieka Guntara Rača dzejoļa rindas, plašāk pazīstamas kā leģendārās grupas “Līvi” dziesma “Es karājos tavā bizē”. Patiesībā, sākotnēji bija tikai šīs divas dzejoļa rindiņas, kuras tika publicētas G.Rača dzejoļu krājumā “100 dzejoļi”. Vēlāk, pēc mūziķa un komponista Ainara Virgas ieteikuma, tās tika papildinātas vēl ar trīs pantiņiem, no kuriem tapa visiem zināmā dziesma.
No Guntara Rača ir saņemts rakstisks apstiprinājums privātajā sarakstē, ka drīkstu izmantot šī dzejoļa rindas kā sava uzņēmuma moto.
Liepāja
Liepāja ir pietura. Kura pietur un tur.
Tā, kā neviena cita nekur.*
Par to pārliecinājos jau 2009.gadā, kad es, toreiz vēl rīdziniece no matu galiem līdz papēžiem, pirmo reizi iebraucu Liepājā. No tās reizes atceros tikai Katedrāles zelta kupolus un Ziemeļu fortu skarbo skaistumu. 2010.gads pagāja īstenojot tā laika sapni - apgūstot motobraukšanu, bet 2011.gada vasaras sākumā mans pirmais ceļojums ar motociklu bija uz Liepāju. Kāpēc? Kaut kas tajā Liepājā ir. Un man tas bija jāizpēta. Pēc pāris dienām Liepājā nolēmu – MANA PILSĒTA. ES TE DZĪVOŠU. Toreiz tā bija utopija.
No tā laika uz Liepāju sāku braukt bieži. Staigāju, domāju, sapņoju... Un, kā vienmēr, ticēju sev.
2015.gadā atbraucu dzīvot uz Liepāju. Kopā ar jaunāko meitu un ar visu iedzīvi. Pavisam.
2015.gadā atbraucu dzīvot uz Liepāju. Kopā ar jaunāko meitu un ar visu iedzīvi. Pavisam.
Liepāja ir brīvība. To nevar ar varu piejaucēt.
Vien ļauties un atļauties. Tai piederēt.*
Man Liepājā ir māju sajūta. Liepājai ir īpaša aura. Es atklāju sevī jaunus talantus un atļāvu atvērties vecajiem... Nepārtraukti uzlādējos - ar dažādām fiziskām aktivitātēm, arī klusumā pie jūras... baudu teātri, mākslu, daudz lasu. Jūtos savā vietā.
Liepāja ir izvēle.
Iet tur, kur nav gājis neviens.*
Manas profesijas un darba pieredze galvenokārt ir bijušas saistītas ar bērniem un cilvēkiem. Ir mēģināts darīt ko citu, taču sirdsbalss joprojām aicina atpakaļ. Es mīlu to, ko daru - tā ir manu panākumu atslēga. Man ir drosme uzsākt ko jaunu, jo manī ir daudz radošuma un es nebaidos kļūdīties.
Liepāja ir atbilde un jautājums.
Visiem viena un katram sava. Katram no mums.*
Pedagoģisko izglītību es ieguvu Rīgas pedagoģiskajā skolā, kvalifikācija - “vispārizglītojošās skolas skolotājs”.
Vēlāk tika iegūta pāris gadu pieredze darbā skolā - strādāju kā priekšmetu skolotāja, vadīju pagarinātās dienas grupu un audzināju klasi.
Pēc tam darbu turpināju bērnudārzā Rīgā. Tad arī es kļuvu par māmiņu. Kopā PII nostrādāti gandrīz 6 gadi, ieguvu lielisku pieredzi darbā gan tā saucamajā “silītes” grupiņā (mazuļi ap 2 g.v.), gan sagatavojot skolai 5 g.v. bērnus, gan viena, t.i., bez otra pedagoga, strādājot jaukta vecuma grupā, kur bija dažāda vecuma brāļi un māsās. Paralēli PII vadītāja uzticēja strādāt uz pusslodzi par vadītājas vietnieci metodiskajā darbā.
Dažus mēnešus bija iespēja pastrādāt arī privātajā bērnudārzā, iepazīstoties ar šī biznesa specifiku.
Esmu strādājusi arī lielā birojā Rīgas centrā. Toreiz, paralēli darbam, neklātienē LLU ieguvu bakalaura grādu ekonomikā ar specializāciju uzņēmējdarbībā un vadībā. Piedzima arī otra meitiņa. Divus gadus es pavadīju auklējot jaunāko meitu, aktīvi meklēju daudz informācijas un tā pašmācības ceļā ieguvu iemaņas darbā ar pašiem mazākajiem bērniņiem. Pašizglītību turpinu nepārtraukti, apmeklējot dažādus seminārus un kursus pedagogiem un vecākiem, daudz lasot un praktiski darbojoties ar mazuļiem un vecākiem.
Pieredze darbā ar cilvēkiem ļoti palīdzēja arī vēlākā laikā. Pirms pārcelšanās uz Liepāju, es vairākus gadus nostrādāju Rīgā un Rīgas rajonā par auklīti, individuāli auklējot bērnus. Tika auklēti dažāda vecuma bērni - gan tikko dzimis mazulis, gan vecumā līdz 2 gadi, arī kopā ar bērnu brāļiem un māsām līdz pat pusaudža vecumam. Visi bērnu vecāki novērtēja manu darbu, uzrakstot labas atsauksmes.
Pedagoģisko izglītību es ieguvu Rīgas pedagoģiskajā skolā, kvalifikācija - “vispārizglītojošās skolas skolotājs”.
Vēlāk tika iegūta pāris gadu pieredze darbā skolā - strādāju kā priekšmetu skolotāja, vadīju pagarinātās dienas grupu un audzināju klasi.
Pēc tam darbu turpināju bērnudārzā Rīgā. Tad arī es kļuvu par māmiņu. Kopā PII nostrādāti gandrīz 6 gadi, ieguvu lielisku pieredzi darbā gan tā saucamajā “silītes” grupiņā (mazuļi ap 2 g.v.), gan sagatavojot skolai 5 g.v. bērnus, gan viena, t.i., bez otra pedagoga, strādājot jaukta vecuma grupā, kur bija dažāda vecuma brāļi un māsās. Paralēli PII vadītāja uzticēja strādāt uz pusslodzi par vadītājas vietnieci metodiskajā darbā.
Dažus mēnešus bija iespēja pastrādāt arī privātajā bērnudārzā, iepazīstoties ar šī biznesa specifiku.
Esmu strādājusi arī lielā birojā Rīgas centrā. Toreiz, paralēli darbam, neklātienē LLU ieguvu bakalaura grādu ekonomikā ar specializāciju uzņēmējdarbībā un vadībā. Piedzima arī otra meitiņa. Divus gadus es pavadīju auklējot jaunāko meitu, aktīvi meklēju daudz informācijas un tā pašmācības ceļā ieguvu iemaņas darbā ar pašiem mazākajiem bērniņiem. Pašizglītību turpinu nepārtraukti, apmeklējot dažādus seminārus un kursus pedagogiem un vecākiem, daudz lasot un praktiski darbojoties ar mazuļiem un vecākiem.
Pieredze darbā ar cilvēkiem ļoti palīdzēja arī vēlākā laikā. Pirms pārcelšanās uz Liepāju, es vairākus gadus nostrādāju Rīgā un Rīgas rajonā par auklīti, individuāli auklējot bērnus. Tika auklēti dažāda vecuma bērni - gan tikko dzimis mazulis, gan vecumā līdz 2 gadi, arī kopā ar bērnu brāļiem un māsām līdz pat pusaudža vecumam. Visi bērnu vecāki novērtēja manu darbu, uzrakstot labas atsauksmes.
Liepāja ir virziens. Ar horizontu tavā dvašā.
Un dullo Dauku. Katrā pašā.*
Bērnība ir brīnums - brīvība no ikdienas realitātes, brīvība no atbildības, brīvība no pieaugušo dzīves ierobežojumiem. Protams, mēs bērnos vēlamies ieaudzināt arī reālu dzīves uztveri, atbildības sajūtu un pienākuma apziņu, taču... nedrīkst sagraut bērnu ticību brīnumam.
Ar mirdzošām acīm kā bērns arī es raugos uz pasauli apkārt nedaudz citādi, atsaucos jauniem izaicinājumiem, necenšoties atdarināt citus... jo radošie neiet iemītu taku, bet dzīves džungļos atrod savējo.
Esot Liepājā, sāku apgūt dūlas arodu. Nebija viegli regulāri mērot ceļu uz Rīgu un pārvarēt arī citus dzīves izaicinājumus, taču kurzemnieku spīts ir arī manī - dūlas sertifikāts iegūts un pie tā neapstājos.
Liepājā, ar mirdzošām acīm ļaujoties Dieva dotajam, izmainījās mana dzīve un skatījums uz apkārtējo pasauli.
Tagad arī es sevi saucu par liepājnieci. Esmu no sirds iemīlējusi Liepāju un liepājniekus, Liepājā man ir māju sajūta... jūtu, ka manī ir šis īpašais liepājnieku gēns... Jūtos šeit piederīga un lepojos, ka dzīvoju Liepājā.
Liepāja ir Liepāja. Neizstāstāma līdz galam.Bērnība ir brīnums - brīvība no ikdienas realitātes, brīvība no atbildības, brīvība no pieaugušo dzīves ierobežojumiem. Protams, mēs bērnos vēlamies ieaudzināt arī reālu dzīves uztveri, atbildības sajūtu un pienākuma apziņu, taču... nedrīkst sagraut bērnu ticību brīnumam.
Ar mirdzošām acīm kā bērns arī es raugos uz pasauli apkārt nedaudz citādi, atsaucos jauniem izaicinājumiem, necenšoties atdarināt citus... jo radošie neiet iemītu taku, bet dzīves džungļos atrod savējo.
Esot Liepājā, sāku apgūt dūlas arodu. Nebija viegli regulāri mērot ceļu uz Rīgu un pārvarēt arī citus dzīves izaicinājumus, taču kurzemnieku spīts ir arī manī - dūlas sertifikāts iegūts un pie tā neapstājos.
Liepājā, ar mirdzošām acīm ļaujoties Dieva dotajam, izmainījās mana dzīve un skatījums uz apkārtējo pasauli.
Tagad arī es sevi saucu par liepājnieci. Esmu no sirds iemīlējusi Liepāju un liepājniekus, Liepājā man ir māju sajūta... jūtu, ka manī ir šis īpašais liepājnieku gēns... Jūtos šeit piederīga un lepojos, ka dzīvoju Liepājā.
Savējā. No pavasara ziedēšanas līdz bargākajam salam.*
*Maija Kalniņa. Liepājas sajūtu kalendārs 2016. gadam.